Līva Zorgenfreija

“Swedbank” galvenā ekonomiste Latvijā

Neapstrīdami – ekonomikas izaugsmei un straujai konverģencei ar Eiropas labklājības līmeni ir nepieciešamas investīcijas, kas Latvijā ir pārlieku zemas. Investīcijas finansē kreditēšana, kas arī ir ļoti zemā līmenī. Kredītus izsniedz bankas. Var uzreiz nodomāt, ka zemajās investīcijās un valsts atpalicībā pie vainas bankas. Tomēr jāsaka, ka šāds secinājums ir pārsteidzīgs. Argumentācijā ņemsim par pamatu ikgadējo Eiropas Investīciju Bankas (EIB) veikto uzņēmumu aptauju, kuras mērķis ir noskaidrot investīciju virzītājspēkus un kavēkļus Eiropas, tostarp Latvijas, uzņēmumos.

EIB veiktajā 2022. gada aptaujā noskaidrots, ka Latvijā pārskata gadā investējuši vien 62% uzņēmumu, kamēr Eiropā, Igaunijā un Lietuvā šis īpatsvars bijis ap 80%. Tas sasaucas ar vērojumiem makroekonomiskajos datos – jau gadiem redzamas zemas uzņēmumu investīcijas pret iekšzemes kopproduktu. Kādēļ investējam tik maz? Vai kreditēšanas pieejamībai ir noteicošā loma lēmumā par investīciju veikšanu? Un ko gaidīt tālāk?

Kreditēšana – tikai viens no investīciju finansēšanas veidiem

EIB aptauja rāda, ka no visiem Latvijas uzņēmumiem, kas veikuši investīcijas, aptuveni puse uzņēmumu izmantojusi kaut nelielu daļu ārēja finansējuma, un tas lielākoties (71% gadījumu) nācis no bankām. Šie rezultāti ir ļoti līdzīgi Eiropas un Lietuvas vidējiem rezultātiem, savukārt Igaunijā vien trešā daļa uzņēmumu investējot vispār izmanto ārēju finansējumu, no kura vien puse nāk no bankām. Ja skatāmies uz investīciju apjomu, vidēji 72% no kopapjoma Latvijas uzņēmumi finansē no iekšējiem resursiem, 27% – paļaujoties uz ārēju (tostarp banku) finansējumu, un 1% – uz aizdevumiem no grupas uzņēmumiem. Šajā ziņā atkal jāsaka, ka esam ļoti līdzīgi Eiropai un Lietuvai, kamēr igauņi lielāku investīciju apjomu finansē no iekšējiem resursiem.

No šiem EIB aptaujas datiem izriet divi galvenie secinājumi. Pirmais – banku finansējums, lai gan nozīmīgs, nebūt nav vienīgais investīciju finansēšanas veids. Pārsvarā uzņēmumi kā Eiropā tā Baltijā finansē savu attīstību no iekšējiem resursiem.

Svarīgi atzīmēt, ka Latvijas uzņēmumi uz Eiropas un Baltijas fona neizceļas ar īpaši mazu ārējā finansējuma daļu investīcijās. Tātad neskatoties uz straujāku kreditēšanas dinamiku Eiropā un kaimiņos, nav tā, ka uzņēmumi finansētu daudz lielāku daļu investīciju, aizņemoties. Pat otrādi – Igaunijā, kas pēc makroekonomiskajiem datiem investē daudz vairāk nekā Latvija, ievērojami mazāka daļa uzņēmumu, veicot investīcijas, vispār paļaujas uz banku finansējumu. Tas noved pie otrā nozīmīgā secinājuma – ja Latvijas uzņēmumu investīciju finansēšanā banku finansējuma daļa nav būtiski mazāka nekā citur, tad diez vai investīciju galvenais kavēklis ir daudz piesauktā kreditēšana.

Finanšu pieejamība – problēma, bet ne galvenais investīciju neveikšanas iemesls

EIB aptauja rāda, ka Latvijā patiešām ir daudz vairāk uzņēmu (15.6%) nekā Eiropā (6.2%), kam nav bijis pieejams ārējais (tostarp banku) finansējums. Lietuvā gan šis rādītājs pēdējos gadus ir bijis krietni augstāks nekā Latvijā, bet Igaunijā – vien nedaudz virs Eiropas līmeņa.

Plašāk par iemesliem, kādēļ finansējums salīdzinoši lielākai Latvijas uzņēmumu daļai nav pieejams daudzkārt jau runāts, tādēļ tam šajā rakstā izvērsti nepievērsīsimies. Bet viens no svarīgākajiem faktoriem noteikti ir uzņēmumu vājā finanšu situācija. Vien 66% uzņēmumu 2021. gadā bija pozitīvs pašu kapitāls, un vien 57% – pozitīva operacionālā peļņa, bet abas šīs pamatprasības, lai spētu ņemt kredītu, izpilda vēl mazāka daļa uzņēmumu. Lietuvā un Igaunijā bilde ir krietni labāka – pozitīvs pašu kapitāls reģistrēts attiecīgi 83% un 97% uzņēmumu, kamēr pozitīva operacionālā peļņa bija 67% un 65% uzņēmumu.

Tātad, salīdzinoši lielākai daļai Latvijas uzņēmumu ārējais finansējums nav pieejams – tas nenoliedzami nepalīdz veicināt investīcijas. Tomēr ļoti svarīgs jautājums ir, cik lielu lomu ārējā finansējuma pieejamība vispār spēlē izvēlē par investīciju veikšanu vai neveikšanu. Finanšu pieejamības trūkumu EIB 2022. gada aptaujā 67% Latvijas uzņēmumu minējuši kā ilgtermiņa kavēkli investīciju veikšanai (skat. attēlu). Tas nudien nav maz, un ir krietni vairāk nekā vidēji Eiropā, Igaunijā un Lietuvā. Taču aptaujā apskatīto investīciju kavēkļu topā finanšu pieejamība “dzīvojas pa apakšu”. Kā galvenais ilgtermiņa faktors, kas gan Latvijā, gan Eiropā attur no investīciju veikšanas, tiek minēta neskaidrība par nākotni. Teju 90% Latvijas uzņēmumu min kvalificēta darbaspēka trūkumu kā traucēkli investīciju veikšanai. Pērn ļoti aktuāls bija arī enerģijas cenu jautājums, tomēr nākotnē šis visdrīzāk atkāpsies no nozīmīgāko investīciju šķēršļu topa augšgala.

Jāpiemin, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā visas investīciju barjeras, ne tikai finanšu pieejamības trūkums, tiek uztvertas kā mazāk ierobežojošas. Vislielākā starpība ar kaimiņiem ir uzņēmējdarbības regulējumā un nodokļu politikā, kas uzņēmēju uztverē pārējā Baltijā investīcijas iegrožo ievērojami mazāk nekā Latvijā. Var būt, ka kaimiņi vienkārši ir nelabojami optimisti, vai mēs – milzu pesimisti. Bet ir arī liela iespēja, ka šie rezultāti norāda uz to, ka biznesa vide pārējā Baltijā ir investīcijām labvēlīgāka daudz plašākā mērogā nekā tikai finansējuma ziņā, kas arī galu galā atspoguļojas straujākā izaugsmē. Uz to arī diemžēl norāda Latvijas zemā vieta dažādos uzņēmējdarbības vides pievilcības indeksos, kā arī sliktais rezultāts nesen publicētajā Ārvalstu investoru padomes indeksā par  investīciju vidi Latvijā.

Kas investīcijām svarīgi īstermiņā?

Pārejot no ilgtermiņa uz īstermiņa faktoriem, galvenais privāto investīciju virzītājspēks ir biznesa cikla fāze, kurā atrodas ekonomika. Straujas izaugsmes gados uzņēmumi un iedzīvotāji dzīvo ar optimismu par nākotni, tiem ir vēlme investēt. Savukārt stagnējošā ekonomikā, vai pat recesijā skaidrs, ka katrs drīzāk mēģina parūpēties par savu finansiālo drošību un stabilitāti, nevis uzņemas jaunus riskus investējot.

Atsevišķi politiķu un organizāciju izteikumi pēdējā laikā vedina domāt, ka ekonomiku no kara un dzīves dārdzības izraisītā lēnīguma varēsim izraut, aicinot bankas strauji kāpināt kreditēšanu “rīt līdz pusdienlaikam”. Un te vēlmes neiet kopā ar reālajām iespējām. Pirmkārt, šobrīd kreditēšanai spēcīgu pretsparu nodrošina ECB politika augstu un augošu procentu likmju veidolā, kas jau rezultējusies kreditēšanas sarukumā eiro zonā. Otrkārt, jārēķinās ar biznesa cikla realitāti pieprasījuma ziņā. Zemas izaugsmes, neskaidras nākotnes un augstu risku apstākļos strauju kāpumu pieprasījumā pēc kredītiem diez vai sagaidīsim. Treškārt, biznesa cikls ietekmē arī piedāvājuma pusi – bankām ir jāsaglabā atbildīga aizdevēja princips, kas šādos laikos var nozīmēt atbilstošu piesardzību aizdevumu izsniegšanā. Bet labā ziņa – arī šie sarežģītie laiki pāries, un biznesa cikls uzsāks augšupeju.

Kas tālāk?

Bankas ir ieinteresētas straujā un sabalansētā Latvijas ekonomikas attīstībā, jo tas ir labi banku biznesam. Bankas grib kreditēt – tas ir banku uzdevums, un biznesa pamats. Jau daudz stāstīts, ka, lai gan kreditēšana visā pēc 2009. gada krīzes posmā patiešām bijusi ārkārtīgi gausa, no banku perspektīvas nākamajā biznesa ciklā tai ir daudz labākas iespējas augt. Finanšu nozares asociācija arī īpaši izcēlusi prioritāros virzienus, kuros bankas šobrīd saredz vislielāko kreditēšanas potenciālu. Svarīgi, lai arī kredītņēmēju pusē būtu vēlme, drosme un ambīcijas. Bet tas, ko rāda uzņēmumu aptaujas ir, ka noturīgam investīciju uzrāvienam svarīgākais priekšnoteikums ir uzlabot biznesa vidi kopumā.

Protams, ka viss ekonomikā ir saistīts – kreditēšanas palielināšana atspoguļosies arī investīciju kāpumā. Tomēr jāsaprot, ka straujāka kreditēšana pati par sevi nemazinās pārējās uzņēmēju nosauktās investīciju barjeras. Nenoteiktība, ko uzņēmumi min kā lielāko traucēkli, nav tikai saistīta ar ārējo pieprasījumu un ģeopolitiku – lietām, kur neko daudz nevaram līdzēt. Nenoteiktība ir arī Latvijas iekšēja problēma. Te no svara ir ar uzņēmējdarbību saistītās likumdošanas un nodokļu politikas stabilitāte un paredzamība. Nepieciešama skaidra valsts vīzija, kur ņemsim kvalitatīvu un veselu darbaspēku nākotnē, sapratne, ar kādu enerģētikas politiku varam rēķināties ilgtermiņā, utt. Biznesa vides kontekstā daudz runāts arī par nepieciešamību mazināt birokrātiskos šķēršļus, administratīvo slogu un gluži vienkārši – vairāk uzticēties uzņēmējiem.

Līdzīgi kā tumšā parkā pazaudētas atslēgas mēdz meklēt nevis tur, kur tās nokritušas, bet gan zem lampas, arī “atrast” vaininieku trūkstošām investīcijām cenšamies tur, kur ir skaidrs “sliktais”, ko vainot. Savukārt, piemēram, nesakārtotas uzņēmumu bilances, augsts ēnu ekonomikas īpatsvars, kvalificēta un vesela darbaspēka trūkums, pārmērīga birokrātija ir nepateicīgi vaininieki, jo gadiem ilgi zināmas un gadiem ilgi ielaistas problēmas, kam nav ātru risinājumu.

Straujākas investīcijas, tāpat kā straujāka kreditēšana ir nepieciešamas spēcīgai un augošai Latvijas ekonomikai. Šie mērķi noteikti iet roku rokā – stutējot un iedrošinot vienu, palīdzēsim augt abām. Rezumējot gribas teikt, ka daudzējādā ziņā kreditēšana drīzāk ir investīciju “bēdu brālis”, nekā lielais vaininieks investīciju trūkumam Latvijā.